photo: Helmut Stallaertsšodien es piespiežu "play" pogu (vai atsienu mezglu- kā labpatīkas- doma viena).- nekas nav beidzies, tikai liela pauze ieturēta (nav neparasti, ne?). tagad katru darbadienu apzinīgi braucu uz projektu vadības kursiem. pēc trīs mēnešus ilga atvaļinājuma forši ir ieiet kaut kādā režīmā. vispār nav viegli, jo 8 akadēmiskās stundas no vietas jākoncentrējas uz vienu mācību priekšmetu, tomēr nesūdzēšos, baigi labi, ka bezdarbiekiem ir tādas iespējas. ņemšu labāko, ko varu paņemt no tā, kas man pienākas kā nodokļu maksātājam!
beidzot, ar nelielu piespiešanos esmu izlasījusi Markesa "Simt Vientulības Gadus". tāds normāls kalambūrs. pēc tās varētu uztaisīt bagātīgu kolumbiešu seriāliņu, ko rādīt pēcpusdienās LNT (starpcitu, dzirdēju baumas, ka par visiem privātajiem TV kanāliem būs jāmaksā. thanksGod- man pilnīgs po uz šito!) tagad lasu Murakami "Dejo Dejo Dejo". šis gabals man ir vairāk saprotams un lasās ļoti viegli. tā grāmata ir tāda.. ļoti "dzīva", ja tā vispār var izteikties par kādu priekšmetu. bet tā kā grāmata stāsta (atkal abstrakti, bet tomēr), tad pieņemu, ka ir k.
vispār, ja man prasītu, kuru grāmatu es iesaku izlasīt, tad kā vienu No, es nosauktu Haruki Murakami "Dejo Dejo Dejo"
